TEIKSMA PAR MAZO HJALTI
Stefauns Jounsons
Stefauns Jounsons
TEIKSMA PAR MAZO HJALTI
Stāsts
IZDEVNIECĪBA « LIESMA» RĪGĀ 1965
«. . . mēs atkal pārvācamies,» — šie deviņus gadus vecā stāsta varoņa Hjalti vārdi ir Islandes mūslaiku progresīvā rakstnieka Stefauna Jounsona grāmatas vadmotīvs; Islandes lauku dzīve gadsimta sākumā, poētiskas dabas gleznas, labi un ne visai labi ļaudis, kas izgājuši bargo dzīves skolu, — un tas viss kā gara gara un ļoti saviļņojoša dziesma . . .
No krievu valodas tulkojusi A. Sprīvuje Mākslinieks O. Vereiskis
Autora priekšvārds
Mani jaunie, dārgie draugi!
Atlantijas okeāna vidū, pie paša Polārā loka, atrodas sala, kas jau no seniem laikiem visai pasaulei pazīstama ar vulkāniem, bet vēl vairāk — ar ledājiem. Uz šīs salas, kuru sauc par Islandi, tas ir, par ledus zemi, dzīvo mazais Hjalti.
Islandiešu tauta nav liela — tikai simt astoņdesmit tūkstoši iedzīvotāju, — taču islandieši kvēli mīl savu zemi un tās bargo skaistumu. Daudzus drūmus gadsimtus islandieši tika cietuši nežēlīgu trūkumu. Zemē plosījās bads un epidēmijas, kas nereti nopļāva turpat trešo daļu no visiem iedzīvotājiem. Taču vislielākā nelaime Islandei bija nacionālais jūgs. Vairāk nekā sešus ar pusi gadsimtu Dānijas karaļi un feodāļi aplaupīja un apspieda islandiešu tautu, bet to salauzt viņiem neizdevās. Par spīti pavaldoņiem dāņiem islandieši pratuši saglabāt gan savas paražas, gan savu seno valodu, to valodu, kādā senatnē runājuši visi Skandināvijas iedzīvotāji. Islandieši ilgi, ļoti ilgi varonīgi cīnījās par savu brīvību, līdz guva uzvaru. Šī uzvara bija ne tikai mazās islandiešu tautas, bet gan visas pasaules mieru mīlošo tautu panākums.
Notikumi, kas aprakstīti grāmatā, risinājušies pagājušā gadsimta pirmajos gadu desmitos. Šajā laikā Islandes laukos jau bija jūtamas lielas pārmaiņas, taču zemnieku saimniecībās, viņu dzīves veidā un paražās vēl aizvien valdīja senais patriarhālisms, kas mūsu dienās pilnīgi izzudis. Rakstot grāmatu par mazo puisēnu Hjalti, man gribējās pastāstīt mazajiem islandiešu lasītājiem par to lauku dzīvi, kādu pazina viņu vectēvu un tēvu paaudze.
Es centos radīt grāmatu, kas ieaudzinātu bērnos labu literāro gaumi, jo par nožēlošanu jāsaka, ka daudzas bērnu grāmatas, ko izplata Islandē, var tikai nomākt katru vēlēšanos lasīt daiļliteratūras sacerējumus. Stāsti bērniem jāraksta tā, lai tie būtu interesanti arī jauniešiem. Tādu biju iecerējis grāmatu par mazo Hjalti.
TEIKSMA PAR MAZO HJALTI
Stāsts
IZDEVNIECĪBA « LIESMA» RĪGĀ 1965
«. . . mēs atkal pārvācamies,» — šie deviņus gadus vecā stāsta varoņa Hjalti vārdi ir Islandes mūslaiku progresīvā rakstnieka Stefauna Jounsona grāmatas vadmotīvs; Islandes lauku dzīve gadsimta sākumā, poētiskas dabas gleznas, labi un ne visai labi ļaudis, kas izgājuši bargo dzīves skolu, — un tas viss kā gara gara un ļoti saviļņojoša dziesma . . .
No krievu valodas tulkojusi A. Sprīvuje Mākslinieks O. Vereiskis
Autora priekšvārds
Mani jaunie, dārgie draugi!
Atlantijas okeāna vidū, pie paša Polārā loka, atrodas sala, kas jau no seniem laikiem visai pasaulei pazīstama ar vulkāniem, bet vēl vairāk — ar ledājiem. Uz šīs salas, kuru sauc par Islandi, tas ir, par ledus zemi, dzīvo mazais Hjalti.
Islandiešu tauta nav liela — tikai simt astoņdesmit tūkstoši iedzīvotāju, — taču islandieši kvēli mīl savu zemi un tās bargo skaistumu. Daudzus drūmus gadsimtus islandieši tika cietuši nežēlīgu trūkumu. Zemē plosījās bads un epidēmijas, kas nereti nopļāva turpat trešo daļu no visiem iedzīvotājiem. Taču vislielākā nelaime Islandei bija nacionālais jūgs. Vairāk nekā sešus ar pusi gadsimtu Dānijas karaļi un feodāļi aplaupīja un apspieda islandiešu tautu, bet to salauzt viņiem neizdevās. Par spīti pavaldoņiem dāņiem islandieši pratuši saglabāt gan savas paražas, gan savu seno valodu, to valodu, kādā senatnē runājuši visi Skandināvijas iedzīvotāji. Islandieši ilgi, ļoti ilgi varonīgi cīnījās par savu brīvību, līdz guva uzvaru. Šī uzvara bija ne tikai mazās islandiešu tautas, bet gan visas pasaules mieru mīlošo tautu panākums.
Notikumi, kas aprakstīti grāmatā, risinājušies pagājušā gadsimta pirmajos gadu desmitos. Šajā laikā Islandes laukos jau bija jūtamas lielas pārmaiņas, taču zemnieku saimniecībās, viņu dzīves veidā un paražās vēl aizvien valdīja senais patriarhālisms, kas mūsu dienās pilnīgi izzudis. Rakstot grāmatu par mazo puisēnu Hjalti, man gribējās pastāstīt mazajiem islandiešu lasītājiem par to lauku dzīvi, kādu pazina viņu vectēvu un tēvu paaudze.
Es centos radīt grāmatu, kas ieaudzinātu bērnos labu literāro gaumi, jo par nožēlošanu jāsaka, ka daudzas bērnu grāmatas, ko izplata Islandē, var tikai nomākt katru vēlēšanos lasīt daiļliteratūras sacerējumus. Stāsti bērniem jāraksta tā, lai tie būtu interesanti arī jauniešiem. Tādu biju iecerējis grāmatu par mazo Hjalti.
Année:
1965
Editeur::
«LIESMA»
Langue:
latvian
Fichier:
FB2 , 3.16 MB
IPFS:
,
latvian, 1965